Pirms attīrīšanās procesa biju sarāvusies maza mazītiņa. Tas šķita sasniegums. Būt mazākai par sevi. Allaž apmierināties ar mazumiņu. Piekāpties, atkāpties, paiet malā. Paklusēt, nepateikt un izšķirošajā brīdī aizbēgt.

Sākoties attīrīšanās procesam, manai mazajai pasaulei nācās uzsprāgt. Arī bēgšanas un izvairīšanās stratēģijas nedarbojās.

Vilkos vien atpakaļ uz savu sākumu. Satikos ar pusaudzi, bērnu, sievieti, vīrieti, mīļoto, mākslinieci, kareivi, mammu un tēti – tas viss, izrādās, bija manī. Tai pat laikā pamanīju, ka slimības lapas, atbrīvojumus, atvaļinājumus un brīvdienas šajā attīrīšanās pasaulē neviens neņēma vērā. Te valdīja citi likumi, par kuriem, kā šķita, man nebija ne mazākas nojēgas, tāpēc gluži intuitīvi ķēros pie tā, pie kā tvertos ikviens tikumīgs latvietis, – pie darba.

Zināju, ka man vajag atbalstu. Mans vīrs, kurš attīrīšanās procesa sākumā uzņēmās vadību, bieži bija aizņemts darbā. Draugu, ar kuriem par attīrīšanās tēmu varētu brīvi apspriesties, ne man, ne vīram nebija.

Perfekti atceros to brīdi, kad uzlēcu uz krēsla pie virtuves galda tā, it kā tas būtu mans senais kaujas zirgs, un atvēru laptopu tā, it kā tas būtu mūžvecs kompass, par kura eksistenci biju aizmirsusi, un laidos iekšā nezināmajā. 

Attapos Jasmīnas Montas attīrīšanās dienasgrāmatā - piedzīvojumā, kuram nav līdzvērtīga, jo pēkšņi izrādījās, ka es spēju daudz vairāk nekā jebkad biju uzdrošinājusies iedomāties.

Jasmīna Monta, 2024. gada maijā, Sakartvelijā