Aizlaikos bija tādi mūžīgie negulētāji. Vienmēr viņi dzīvojuši kaut kur pasaulē. Vēstures annālēs šis tas vēl atrodams - kāpēc viņi izvēlas neaizmigt un ko tiem nozīmē miegs.

Bet es esmu šajā pasaulē šonakt, tagad. Un man nāk miegs, slāpst, kaltē, vājums. Nav arī gulēts normāli, dzerts un ēsts pāris dienas. Ko nu?

Par mūžīgajiem negulētājiem uzzināju tikai pirms dažām stundām. Pieņemu, ka daudzi vēl joprojām nav aizmiguši un jautāju viņiem: “Kā Jūs tikāt galā ar situāciju, kāda man ir tagad? Kā man tālāk būt? Ko var vispār darīt? Padalieties, lūdzu, ar risinājumiem!”

Un uzreiz arī “atnāca” risinājums – pieres vidū, nedaudz uz iekšu, atslābst, viss nomierinās, paliek labāk un labāk. Skaidri izjutu, kur “ienāca” atbrīvojums, bet nu tas jau sāk izplēnēt. Tālāk pašam laikam jānotur būs. Vieta zināma tagad. Turu. Izdodas. Skaidrs. Ir. Viss ir!

Kā tas var būt? Kas tikko notika? Tiešām tik vienkārši?

Secinu, ka caur smadzeņu mehānisku atbrīvošanu un fokusu vienā pieres punktā var nonākt atpakaļ savā stabilitātē, jaudā. Fokuss kā atslēdziņa atslēdz sajūtu par neitrālu būšanu šai ķermenī kopā ar milzīgu potenciālu. Šai sajūtai, šim stāvoklim ir spēja pārņemt ķermeņa procesus. Tādā veidā var stāvēt pāri izsalkumam, vājumam, miegam.

Stabilā sajūta pārņem tagadni. Tā ir tagadnes pārņemoša. Notiek pieslēgšanās mūžīgajam resursam. Līdzīgi kā ar slēdzi istabā ieslēdz gaismu vai kā ar izlietnes krāna pagriešanu iedarbojas ūdens pumpis akā un manā virzienā triecas svaigs ūdens.

Nāk vēl apjausma, ka visas virsspējas vai pārdabiskās prasmes var notikt tikai caur šādu stāvokli, sajūtu darbībā. Citādāk gandrīz neko nevar pārvaldīt – ne slāpes, ne vājumu, ne miegu, ne mērķus, ne stāju, neko.

Bet ne jau man šis viss pa spēkam. Ne manam ķermenim, ne smadzeņu jaudai. Neviena mana ķermeņa detaļa neko tādu nevar. To var izdarīt tikai mūžīgais visa pārvaldītājs. Tas ir mans gars - visa mana jauda, visas manas spējas un iespējas.

Ar viņu kopā es došos tālāk stiprs, izturīgs, bez izsalkuma, bez slāpēm, bez lieka miega. Gars laikam sen jau gaidīja, kad mēs beidzot varēsim atkal doties tālāk. Roku rokā tālāk pāri dabas robežām.

Paldies, mūžīgais negulētāj, ka atbildēji. Paldies par risinājumu. Lai Tev salds nomods. Tik uz priekšu!

Sebastians Monta, 2024. gada jūlijā